Digitālais klaidonis

Interesanti, kā izturētos virtuālās realitātes iedzīvotāji, zinot to, ka viņu apkārtne nav īsta, pret īstās realitātes teoriju?
Vai tā viņiem šķistu tikpat interesanta un oriģināla kā mums - virtuālās ideja? Vai viņi sāktu domāt, vai tas ir iespējams - izlauzties no savas virtualitātes gūsta hipotētiskā realitātē? Var iebilst, ka viņi jau no dzimšanas uzskatītu, ka kaut kur augstāk hierarhijā vai uzreiz aiz viņu realitātes eksistē "īstā" realitāte. Bet pieņemsim, ka viņiem ir kādi pierādījumi, ka arī augstākstāvošā realitāte ir virtuāla, un paši viņi ir spējīgi radīt zemākstāvošu. Tādā gadījumā viņi varētu uzskatīt, ka realitāšu hierarhija ir bezgalīga - nekā dīvaina tādā idejā viņu stāvoklī nav. Interesanti, vai viņi uzņemtu "Antimatriksu"? Un kāda tajā būtu pamatideja?  Ka viņu realitāte patiesībā ir īsta, bet visu apriori pieņemtā virtualitāte ir gadu tūkstošiem ilgu kultūras tradīciju, reliģijas un zinātnes viltojumu veidota. Vai ka laimei un priekam tieši ir jāaizmūk uz jaunu, mākslīgi radītu realitāti?

Vispār virtuālās realitātes jēdzienam atbilst programmēšanas virtuālās mašīnas koncepcija. Ko tā nozīmē ?
To, ka programma, kas šķietami tiek izpildīta jūsu datorā, patiesībā daudzos gadījumos atrodas kādā abstraktā datorā, kuram ar jūsu datoru ir tikai dažas kopīgas iezīmes. Bet šis pats abstraktais dators - tā arī ir programma (vienkāršības labad to var pielīdzināt operētājsistēmai), kura patiešām darbojas tieši uz jūsu "dzelžiem". Protams, ne viss ir tik vienkārši - abstraktais dators, kurā tiek izpildīta programma, var būt cieši saistīts ar jūsējo, bet daļēji programma var pat aizsniegties līdz reālajam. Vismaz līdz tam, kādu to un vairums cilvēku uzskata par reālu :-)

Tālāk līdz zaļajiem burtiem seko gabals gīkiem, nūģiem un citiem maniakiem, kuriem nav žēl sava laika.
Šeit es beigšu nest abstraktas muļķības, un uzrakstīšu pāris labiem programmētājiem vispārzināmas patiesības. Ceru, ka nevienu neapgrūtināšu (Vispār nav skaidrs, kāpēc - programmētāji to tik un tā zina, bet pārējiem būs smagi)
  Ko es saprotu ar to, ka programma uz mūsdienu datora vienmēr tiek izpildīta uz kaut kā līdzīga virtuālajai mašīnai? Kā piemēru ņemsim operētājsistēmu Linux, vai plašāk - Unix veidīgās sistēmas. Teorētiski, var izmantot tikai no mašīnas neatkarīgas funkcijas un bibliotēkas, kuras eksistē dažādām platformām (principā, daudzas programmas tā arī dara). Ar vienkāršu pārkompilāciju programma darbosies uz pilnīgi citas platformas. Tādā veidā tā "eksistē" C++ valodas un OS standarta bibliotēku "virtuālajā mašīnā".
Un tagad es uzrakstīšu, kāpēc programma var "aizsniegties" līdz "reālajam" līmenim, un kāpēc tas nemaz nav reāls. Aizsniegties - nozīmē izmantot tā datora mašīnkodu, kurā tā tiek izpildīta, tas ir, tiešas instrukcijas datoram, apejot operētājsistēmas starpniecību.
Bet viltīgais āķis slēpjas  tajā, ka mūsdienu datori jau sen vairs neizpilda x86 arhitektūras kodu pa tiešo, bet gan translē to tā saucamajā savas dzimtās arhitektūras mikrokodā. Proti, pat operētājsistēma pati tiek izpildīta x86 arhitektūras virtuālajā mašīnā.
Bet tajā pašā laikā
1)Tā to nezina
2)Tai nav nekāda veida, kā nokļūt līdz reālajai arhitektūrai, atšķirībā no programmām, kas eksistē pašā OS un izmanto tās funkcijas (skat. iepriekš)
    Un, ja atceramies, ka mūsdienu programmas ļoti bieži tiek rakstītas uz "īstām" virtuālajām mašīnām šī vārda pilnajā nozīmē (Java, .NET, valodas ar interpretatoru kā Python, PHP, Perl), sanāk, ka tās jau darbojas 3.-4. virtuālo mašīnu ielikuma līmenī. Pluss vēl ir skriptu valodas, kas darbojas Java vidē, tas ir 5. līmenis. Pluss vēl ir pilns ar "emulatoriem" tipa Microsoft VirtualPC, kas ļauj palaist vienu operētājsistēmu  uz citas "lodziņā". Japāņi rekur nesen uz spēļu konsoles Sony PS3 Windows XP palaida, starp citu. Uz QEMU emulatora, kas darbojas zem Linuksa.
Bet šeit atkal ir droši lasīt.

 Un tas viss nav izdarīts smukuma vai izklaides pēc, bet lietas labā. Proti, iedomājieties, ja mēs dzīvotu 6. ielikuma līmeņa virtuālajā realitātē, ar iespēju pie vēlēšanās tikt kaut kur līdz 2.-3. maksimums. Būtu gan jautri.
Kaut arī ar īstu virtuālo realitāti (re, bāc, oksimorons) virtuālo mašīnu nevar salīdzināt, vienalga atstāj iespaidu. Palaižot programmu, jūs pat nenojaušat, cik viss ir ielaists (pēc oksimorona pēc noteikumiem seko kalambūrs)

Pēc šāda vinegreta nav brīnums, ka filmu "Matrikss" viegli uztver visu mastu datoristi (kaut vai tie, kuri nav lietas kursā, pat zemapziņā). Bet tieši tāpēc paši rūdītākie dažkārt brīnās, kāpēc Matrikss uz visiem atstāj tādu iespaidu, un kas tajā ir tik satriecošs? Savukārt fantastikas cienītāji vai salasījušies cilvēki piedevām atceras, ka par VR koncepciju rakstīja Staņislavs Lems vēl 63. gadā, ja mani atmiņa neviļ, esejā "Tehnoloģijas summa".